D vitamīns

D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns. Šīs grupas vitamīnu vispārīgais apzīmējums ir “kalciferoli”, un to galvenie pārstāvji ir D₂ vitamērs jeb ergokalciferols un D₃ vitamērs jeb holekalciferols. Abas vitamēra formas ir bioloģiski aktīvas. No abām formām iedarbīgāks ir holekalciferols, tādēļ tas uztura bagātinātājos tiek lietots visbiežāk.

Šo vitamīnu satur tādi pārtikas produkti kā

• zivju aknu eļļa,
• laša gaļa,
• siļķu gaļa,
• sardīņu gaļa,
• plekstu gaļa,
• olas,
• sviests.

Vitamīna bioloģiskās funkcijas

Vitamīna bioloģiskā funkcija ir kalcija vielmaiņa un līdz ar to – kaulaudu attīstības veicināšana, tādēļ D vitamīns tiek saukts arī par pretrahīta vitamīnu.

Aktīvā forma ir 1,25 (OH)₂D₃, kas darbojas kopā ar parathormonu (paratiroīdā dziedzera hormonu), kurš veidojas, kad asinīs ir maz kalcija, jo šī hormona līmeņa paaugstināšanās asinīs stimulē D vitamīna aktīvās formas veidošanos nierēs. Abu hormonu kopīgā darbība nodrošina kalcija vielmaiņu, un to galvenās darbības vietas ir nieres, tievo zarnu gļotāda un kaulaudi, tādēļ pastiprinās kalcija uzsūkšanās no tievajām zarnām un samazinās tā izvadīšana caur nierēm.

D vitamīnam ir arī būtiska nozīme asinsspiediena regulēšanā. Ir novērots, ka D vitamīna papildu lietošana asinsspiedienu pazemina pat par 6 mm/Hg.

Nierēs sintezētajai D vitamīna aktīvajai formai ir arī citas mērķstruktūras, piemēram, aizkuņģa dziedzeris, hipofīze, placenta, dzemde, smadzeņu audi, asiņu formelementi (limfocīti un monocīti) un ādas keratocīti, turklāt D vitamīns ir nepieciešams normālai asinsrecēšanai, sirds muskuļa darbībai un nervu audiem.

Uzsūkšanās, uzglabāšana un izvadīšana

D vitamīns uzsūcas no tievajām zarnām. Uzsūkšanos kavē šķiedrvielām bagāts uzturs, kortikosteroīdi, iekšķīgi lietojamie kontracepcijas līdzekļi, pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana un minerāleļļas.

D vitamīnu ar ultravioleto staru palīdzību sintezē arī ādas šūnas.

Šis vitamīns tiek uzglabāts aknās, un tā rezerves ir pietiekamas 1–5 mēnešiem.

No organisma tas tiek izvadīts gan brīvā, gan konjugātu formā.

Deficīta radītās problēmas

• Rahīts bērniem
• Kaulu atmiekšķēšanās pieaugušajiem
• Osteoporoze
• Lielāka ļaundabīgu audzēju sastopamība
• Lielāka autoimūno slimību sastopamība
• Saslimšana ar tuberkulozi, gripu un augšējo elpceļu infekcijām

Deficīta riskam pakļautās grupas

• Gados vecāki cilvēki
• Ziemeļvalstu iedzīvotāji
• Grūtnieces
• Personas, kurām ir hroniskas kuņģa-zarnu trakta slimības
• Aptaukojušās personas
• Glikokortikoīdu, statīnu un pretkrampju līdzekļu lietotāji
• Personas, kurām ir slimības ar aknu funkciju traucējumiem
• Personas ar hronisku nieru mazspēju
• Hroniski alkoholiķi
• Pirmsskolas bērni
• Sievietes menopauzes laikā

Toksicitāte

D vitamīna iedarbība ir līdzīga steroīdo hormonu iedarbībai.

Pārāk lielas devas izraisa hiperkalciēmiju, un, ja tā rodas grūtniecības laikā, auglim ir iespējama kavēta garīgā attīstība un augšana, kā arī aortas stenoze.

Galvenie toksicitātes simptomi ir ēstgribas zudums, vemšana, muskuļu vājums un caureja. Smaga toksicitāte var izraisīt augšanas aizkavēšanos, kaulaudu mineralizāciju, hipertensiju un mīksto audu pārkaļķošanos.

Vitamīna pagatavojumu lietošana

D vitamīns kā viens no papildterapijas līdzekļiem var tikt izmantots pret alkoholismu, psoriāzi, akni, tetāniju, tuberkulozi, alerģiju, hepatītu, dzelti, artrītu, cistisko fibrozi, diabētu, glaukomu, kataraktu un hipoparatireozi.

Optimāls D vitamīna līmenis asinīs mazina 2. tipa diabēta, sirds-asinsvadu sistēmas slimību un metaboliskā sindroma risku.

D vitamīna iedarbība ir spēcīgāka, kad tas tiek lietots kopā ar kalciju, fosforu, A vitamīnu, C vitamīnu un boru.

---