K vitamīns ir taukos šķīstošu vielu grupa, kuras spēj apturēt asiņošanu, un to vispārīgais apzīmējums ir naftohinoni. Galvenie šīs grupas pārstāvji ir vitamērs K₁ jeb filohinons un vitamērs K₂ jeb menahinons. Abiem vitamēriem ir vitamīniem raksturīga iedarbība, tomēr K₂ bioloģiskā aktivitāte ir aptuveni divreiz vājāka par K₁ bioloģisko aktivitāti. Organismā bioloģiski aktīvs kļūst arī sintētiskais menadions jeb vitamērs K₃. Cilvēka organismā vitamēru K₂ tievajās zarnās sintezē baktērijas, bet vitamēru K₁ satur augu izcelsmes pārtikas produkti un zivju eļļa. Cilvēka organismā galvenais vitamērs ir K₂.

Šo vitamīnu satur tādi pārtikas produkti kā?

• pētersīļi,
• skābēti kāposti,
• nātres,
• rožkāposti,
• spināti,
• kviešu dīgsti,
• ziedkāposti,
• rapša sēklu eļļa,
• auzas,
• kukurūza,
• zirņi.

Vitamīna bioloģiskās funkcijas

K vitamīna galvenās funkcijas ir saistītas ar asiņu recēšanu. Šis koenzīms ir nepieciešams, lai sintezētu un (vai) aktivizētu dažādus asiņu recēšanas olbaltumvielu tipa faktorus (protrombīnu, kā arī VII, IX un X faktoru).

Šis vitamīns piedalās arī kaulaudu mineralizēšanā, un tas ir nozīmīgs saistībā ar glikozes fosforilēšanu.

Rezultāti, kas iegūti pētījumā ar 1381 dalībnieku, liecina, ka organismā pastāv atgriezeniska sakarība starp K vitamīna un iekaisuma marķieru līmeni un ka K vitamīna lietošana vidēja vecuma un gados vecākiem cilvēkiem pazemina iekaisuma marķieru līmeni, turklāt ir konstatēts, ka K vitamīna lietošana arī mazina koronāro asinsvadu slimību risku un prostatas vēža risku vīriešiem.

Uzsūkšanās, uzglabāšana un izvadīšana

Šī vitamīna uzsūkšanās notiek tievo zarnu augšdaļā un ir atkarīga no žultsskābēm un aizkuņģa dziedzera lipāzēm. Uzsūkšanos kavē minerāleļļas, kas lietotas kā vēderu mīkstinoši līdzekļi, dikumarols, cefalosporīni, acetilsalicilskābe un oksidējušās taukvielas.

Uzsūktais vitamīns tiek uzglabāts aknās.

K vitamīns no organisma tiek izvadīts sulfātu un glikuronīdu formā.

Deficīta radītās problēmas

Deficīts nav iespējams, jo nepieciešamība pēc šī vitamīna ir maza un normālos apstākļos zarnu mikroflora spēj nodrošināt tā pietiekamu sintēzi.

• Lēnāka asiņu recēšana
• Ilgstoša deguna asiņošana
• Zilumu rašanās

Deficīta riskam pakļautās grupas

• Pacienti ar K vitamīna uzsūkšanās traucējumiem
• Hroniski alkoholiķi
• Personas, kuru uzturā hroniski trūkst taukvielu
• Pacienti ar žultsskābju un lipāzes deficītu
• Pacienti ar cistisku fibrozi
• Personas, kas ilgstoši lietojušas antibiotiskos līdzekļus
• Pacienti ar tievo zarnu gļotādas atrofiju
• Jaundzimušie

Toksicitāte

Pirmie simptomi ir svīšana un piesarkums. Akūta toksicitāte izraisa hemolītisku anēmiju, un jaundzimušajiem pēc tās rodas arī kernikteruss.

K vitamīns ir kontrindicēts pacientiem, kam ir glikozes-6-P-dehidrogenāzes deficīts un hemolītiskā anēmija.

Vitamīna pagatavojumu lietošana

Var tikt izmantots kā viens no palīgterapijas līdzekļiem pret asiņošanu, osteoporozi, aknu cirozi, Krona slimību, hepatītu un alkoholismu, kā arī ārstējot kaulu lūzumus.

2006. gadā notikušas metaanalīzes rezultāti parādīja, ka starp sievietēm pēc menopauzes vai ar citiem osteoporozes riska faktoriem, ja viņas ir lietojušas vidēji 45 mg lielas K vitamīna (menahinona) devas, ir bijis ievērojami mazāks osteoporotisku lūzumu skaits.

K vitamīns ir akūti nepieciešams jaundzimušajiem un zīdaiņiem, kuru mātes grūtniecības laikā ir lietojušas pretkrampju līdzekļus.

---